Īsā atbilde ir vienkārša – nekādi. Latvijas vienkārši nebūtu. Tā ne tikai nebūtu nodibināta, bet nebūtu arī atjaunota. Šai atbildei ir datumi, skaitļi, adreses un precīzi vārdi, uzvārdi.
1856. gadā Tērbatas Universitātē satiekas latviešu studentu pulciņš – desmit līdz divdesmit cilvēku. Krišjānis Valdemārs. Krišjānis Barons. Juris Alunāns. Vēl daži citi. Nav budžeta. Nav telpu. Nav statūtu. Nav nekādas Latvijas valsts, no kuras būt vai nebūt atkarīgiem. Ir tikai vakari, kuros viņi, kā vēlāk atcerēsies Barons, apņemas strādāt tautas labā un rūpēties par to, lai izglītība un pārticība tautā vairotos. Nav biedru, kuru intereses pārstāvēt. Neviens nav devis mandātu. Pārstāvētas tiek domas, pārliecība, viedokļu apmaiņa. Darbībai nav ekonomiska pamata, netiek radīta pievienotā vērtība. Nav uzstādījuma, ka padarītajam jāatbilst darba ražīguma un eksporta efektivitātes rādītājiem.
Biedrība, kas dibināta svešinieku dēļ
Divpadsmit gadus vēlāk Rīgā notiek tas, ko šodien sauktu par regulatīvo apiešanu. Latviešiem ilgi neļauj dibināt savu biedrību – 19. gadsimta 60. gadu sākuma mēģinājumi izgāžas. To neļauj ne vācu aprindas, ne cara administrācija. Bet 1867. un 1868. gadā Igauniju un Somiju piemeklē neraža un bads. Un badacietējiem palīdzēt drīkst – to vara ļauj. Tā 1868. gada 2. martā Rīgā tiek nodibināta “Latviska palīdzības biedrība priekš trūkumu ciesdamiem igauņiem”. 24. oktobrī cariskās impērijas Iekšlietu ministrijā apstiprina tās statūtus. Gada laikā biedru skaits pārsniedz tūkstoti. Tā ir vēlākā Rīgas Latviešu biedrība.