“Kultūra ir tas pamats, kas stiprina mūsu piederību Latvijai un dod spēku pastāvēt arī sarežģītos laikos.”-
Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs, uzrunā Latvijas Republikas proklamēšanas 106. gadadienā, 2024. gada 18. novembrī.
Kultūra nav dekorācija valstij. Tā nav luksuss vai “pievienotā vērtība”, ko var atlikt uz labākiem laikiem. Kultūra ir vielа, no kuras tiek būvēta piederība, pašcieņa un demokrātija.
Satversmes preambulā ir teikts, ka Latvijas tauta ir pieņēmusi šo Satversmi, “lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem, nodrošinātu Latvijas tautas un ikviena brīvību un sekmētu labklājību”. Tātad kultūra nav politikas izvēle – tā ir konstitucionāls valsts pastāvēšanas mērķis.
Tajā pašā preambulā nostiprināts, ka “Latvija kā demokrātiska, tiesiska, sociāli atbildīga un nacionāla valsts balstās uz cilvēka cieņu un brīvību, atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības un ciena mazākumtautības. Latvijas tauta aizsargā savu suverenitāti, Latvijas valsts neatkarību, teritoriju, tās vienotību un demokrātisko valsts iekārtu.” Šis formulējums skaidri sasaista kultūru ar demokrātiju un sociālo atbildību – nevis kā simbolu, bet kā valsts pienākumu.
Satversmes 1. pants nosaka: “Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika.” Demokrātija Latvijā nav viedoklis vai politiska gaume – tā ir valsts forma.
Tiktāl, pārfrazējot mūsu kino klasikas varones Mirtas teikto – ar dokumentiem mums viss ir kārtībā. Bet katru reizi, tiklīdz mēs nonākam krīzes situācijā, tieši kultūra ir tā, kura tiek nostādīta upura lomā un no kuras vieglu roku ir gatavi atteikties pat tie, kas vārdos apliecinājuši pretējo.
Viens piemērs. Pavisam nesenā vēsturē – pirms astoņpadsmit gadiem, 2008.gada finanšu krīzē Valsts kultūrkapitāla fonda finansējums tika samazināts par vairāk nekā 70 %, būtiski iedragājot nozares ilgtspēju. Lai gan varētu domāt, ka desmit gadus vēlāk sūri grūti panāktā Valsts kultūrkapitāla fonda finansēšanas likuma maiņa un atjaunotā finansējuma piesaiste akcīzes nodokļiem būs nesusi būtiskus uzlabojumus kultūras nozarē, taču realitātē skaitļi stāsta ko citu. Ja 2009. gadā VKKF finansējums, pat pēc samazināšanas, bija ekvivalents aptuveni 26 tūkstošiem minimālo algu, tad 2026. gadā tas vairs sasniedz tikai ap 23 tūkstošiem minimālo algu. Tātad pat ar nominālu pieaugumu fonda reālā kapacitāte ir samazinājusies.
Latvijā ir augsta ienākumu nevienlīdzība – ar Džini koeficientu ap 35 % tā ir noturīgi augstāka nekā vidēji Eiropas savienībā, kamēr aptuveni piektdaļa sabiedrības dzīvo nabadzības riskā. Latvijā tas sākas no 700 eiro mēnesī vienai personai. Vidējais bruto atalgojums kultūras nozarē 2026. gadā ir ap 1450 eiro mēnesī, “uz rokas” tas nozīmē ap 1100 euro. Tas nozīmē, ka kultūras darbinieka ienākumi ļoti bieži robežojas ar sociālās drošības minimumu un iezīmē kultūras nozares uzvarošo pozīciju starp strukturāli zemu atalgotajām nozarēm.
Taču, ja kultūra ir Satversmē noteikts valsts pamats, tad šāda situācija nav tikai ekonomiska – tā ir demokrātiska problēma.
Nacionālais attīstības plāns 2021-2027 nosaka, ka Latvijas attīstības mērķis ir ilgtspējīga izaugsme cilvēka labklājībai, un ka kultūra un pilsoniskā sabiedrība ir demokrātiskas valsts pamats.
Kultūrpolitikas pamatnostādnes “Kultūrvalsts” to formulē vēl tiešāk: “Kultūra ir Latvijas valsts ilgtspējas pamats.” Tajās noteikts, ka kultūrpolitikas mērķis ir nodrošināt kultūras pieejamību, līdzdalību un radošumu visā sabiedrībā. Tas ir Ziemeļvalstīm raksturīgs skatījums uz kultūru kā demokrātijas infrastruktūru. Un tiecība būt piederīgiem Ziemeļvalstīm atspoguļojas gan Finanšu, gan Ārlietu ministrijas retorikā, uzsverot, ka mēs balstāmies kopīgās vērtībās — demokrātijā, cilvēktiesībās un labklājībā. Tātad – mērķis tuvināties Ziemeļvalstu demokrātijas un labklājības standartiem nav metafora, bet oficiāla valsts stratēģija.
Un tomēr, kad nonākam līdz realitātei, tad pēdējos divos gados mēs pieredzam spiedienu un būtiskus centienus sašaurināt pilsonisko telpu un nonicināt kultūras nozīmi sabiedrībā.
Tas izskan kā mīta par kultūru kā pārfinansētu nozari regulāra aktualizēšana. Ziemeļvalstu un Baltijas valstu kontekstā Latvija kultūras nozares finansējuma procentuālajā attiecībā pret IKP ir priekšpēdējā vietā ar 1,3 procentiem, bet Igaunija, kuru mēs sev tik bieži stādām par piemēru, apskaužam un vēlamies līdzināties, savu kultūras nozari atbalsta ar vidēji 2 procentiem no IKP. Šis ir tikai viens piemērs, kas uzrāda kultūras nozīmi valsts labklājības izaugsmē, tāpat kā fakts, ka ieguldot 1 EUR kultūrā tautsaimniecībā kopumā produkcijas vērtība palielinās 2,53 reizes.
Mēs pieredzam centienus vājināt Sabiedrības integrācijas fondu, un politiskus uzbrukumus dzimumu līdztiesības politikai, tostarp Stambulas konvencijai, kuros nevalstiskās organizācijas tiek pakļautas nomelnošanas kampaņām un pat atstumtas no lēmumu pieņemšanas procesa.
Mēs piedzīvojam uzbrukumus vārda un mākslas brīvībai, esošo un topošo politiķu centienus iejaukties kultūras saturā, ar vārdiem un darbiem diskreditējot organizācijas, kultūras darbiniekus, žurnālistus un māksliniekus, kas uzdrošināt paust pilsonisku nostāju.
Satversmes 100. pants nosaka: “Ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību”, un 101. pants garantē pilsoņu tiesības “piedalīties valsts un pašvaldību darbībā”. Tāpēc pilsoniskā līdzdalība Latvijā nav pieklājības žests – tās ir konstitucionālas tiesības.
Te vietā atgādināt, ka demokrātija nav dabiska sabiedriskā iekārta. Demokrātija ir noteiktā kultūras kontekstā un vērtībās veidojusies pārvaldes forma, kuras pastāvēšanai ir nepieciešama nepārtraukta tās pārradīšana, tieši tāpat kā latviešu valoda pastāv tikai tad, kad ir kāds, kas tajā runā. Mēs kā sabiedrība esam vienojušies, ka gribam dzīvot demokrātiskā valstī, tāpēc mums pašiem arī jāpieliek vislielākās pūles, lai šo vienošanos pildītu. Tā ir mūsu, kultūras cilvēku, loma un atbildība pilsoniskās sabiedrības stiprināšanā – iesaistīties formālās un neformālās organizācijās un kopienās, izteikt viedokli, iebilst vai atbalstīt. Pilsoniskums ir DARBĪBAS vārds! Laiks, ko pavadām feisbukā pie kādas atbalstāmas iniciatīvas, “laikojot” un “šērojot” pārvēršas par informācijas atkritumu, ne darbību. Mūsu uzdevums ir aiziet, piedalīties, izteikties un arī, ja vajag, piesieties pie koka.
Mums ir skaidrāk un skaļāk jāiestājas par savām tiesībām pašiem būt valstij, ne turpināt padomju laikā iesakņojušos tradīciju skatīties uz valsti un tās pārvaldi kā kaut ko ārpusē esošu un no mums neatkarīgi pastāvošu. Politiķi var neiesaistīties dialogā ar sabiedrību tikai tik ilgi, kamēr mēs paši klusējam. Demokrātija nepazūd vienā dienā. Tā sarūk pamazām. Jo valsts nepastāv pati no sevis. Tā pastāv tik ilgi, cik ilgi mēs to turam dzīvu ar savu balsi, savu darbu un savu spēju neklusēt.
Paldies par uzmanību.
Maija Pavlova, LKNVOA valdes locekle, Nacionālās kultūras padomes priekšsēdētāja
11. 05.2026, LNB Ziedoņa zāle
Diskusijas tiešraides ieraksts https://www.facebook.com/simtsgramikulturas/videos/988866610461221/
Foto: ekrānšāviņš no tiešraides ieraksta